Vijolniece Elza Siliņa: “Mūzika vienmēr bijusi man apkārt”
26. septembrī koncertzālē “Latvija” piedzīvosim vakaru, kurā satiksies jaunības enerģija, zvaigžņu mirdzums un skaņdarbi, kas turpina iedvesmot klausītājus visā pasaulē – kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri un diriģentu Gunti Kuzmu uzstāsies Latvijas jaunās paaudzes vijolniece Elza Siliņa.
Mūzika Elzu Siliņu pavada kopš bērnības. Būdama dziedātājas Ances Krauzes meita, viņa uzauga vidē, kur skatuve un koncerti bija ikdiena, tomēr mammas pēdās dziedāšanā negāja – viņa izvēlējās vijoli. Šodien jaunā vijolniece studē Berlīnē, uzstājas uz starptautiskām skatuvēm un ar pārliecību veido savu ceļu klasiskās mūzikas pasaulē. Sarunā Elza Siliņa stāsta par pirmajiem soļiem mūzikā, studijām Vācijā un pieredzi, muzicējot kopā ar simfonisko orķestri.
Kāds bija ceļš uz mūziku un vai mūziķu ģimenē vispār bija iespēja aizrauties arī ar kaut ko citu – citu mākslas veidu, sportu?
- Ceļš uz mūziku it nemaz nebija tāls vai sarežģīts – tā vienmēr bija man apkārt. Pašā sākumā vai nu klausījos, kā dzied mamma, vai dziedāju es pati. Vēlāk, kad man bija seši gadi, sekoja lēmums sūtīt mani uz mūzikas skolu. Jā, vijoles trenēšanās aizņēma (un vēl joprojām aizņem) daudz laika, taču tā man neliedza izbaudīt bērnību arī ārpus mūzikas. Paspēju arī ielīst jūrā, sērfot vai doties uz Alpiem braukt ar sniega dēli. Protams, ar laiku sapratu, ka, ja vēlos vijoles spēli attīstīt profesionāli, nedrīkstu pakļaut savas rokas riskam, tāpēc nācās no kalnu priekiem atteikties.
Liktos pašsaprotami, ka mūzikā turpinātu mammas dziedātājas ceļu. Izvēlējies vijoli. Kā nonāci pie šīs izvēles? Vai bija mēģinājumi spēlēt arī kādu citu instrumentu?
- Sākotnēji man bija paredzēts dziedāt, taču to man liedza kaisle mūžīgi aizkliegt kaklu un aizsmakt. Kad kalām mūzikas skolas plānus, padzirdējām, ka Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolā, kas atradās vien divu minūšu gājienā no mājām, ir iespēja mācīties pie lieliskas vijoles skolotājas – skolotājas Elizabetes Goļikovas. Tā nonācu viņas klasē, un guvu vijoļspēles pamatus.
Kopīga programma ar Liepājas Simfonisko orķestri: kā gados jaunai mūziķei ir sadzīvot, pieņemt šo lomu – būt solistei liela kolektīva priekšā?
- Esmu ļoti priecīga un pagodināta par šādu iespēju. Spēlēt solo un kamermūziku ir mani divi lielie sapņi, tāpēc katrs koncerts ir mans motivācijas avots turpināt spēlēt un mīlēt mūziku.
Šobrīd ikdiena paiet studējot Vācijā – kāda ir šī studenta dzīve?
- Kopš 2025. gada oktobra esmu uzsākusi studijas Berlīnē Bārenboima-Saīda akadēmijā pie profesores Mihaelas Martinas. Gan stundas pie profesores, gan mācību priekšmeti, gan dzīve Vācijā ir tieši tas, kas man vajadzīgs. Pēc katras stundas pie profesores esmu tik priecīga par jauniegūto informāciju, viņa man palīdz augt un uzlabot manas prasmes. Skolā apgūstam ne tikai mūzikas, bet arī humanitāros priekšmetus – filosofiju, vēsturi un literatūru. Šis ir lielisks un unikāls mūsu skolas aspekts – studenti aug ne tikai kā mūziķi, bet arī kā cilvēki. Pati skola arī studentiem nodrošina lieliskas iespējas. Divreiz esmu uzstājusies Maestro Daniela Bārenboima meistarklasēs, vairākkārt spēlējusi Pjēra Bulēza zālē un iepazinusi lieliskus cilvēkus. Berlīne kā pilsēta ir milzīga, un klasiskās mūzikas studentiem tā ir vieta, kur būt. Ārkārtīgi novērtēju lielo klāstu ar augstākās kvalitātes koncertiem un iespējām, ko pilsēta piedāvā. Noteikti jāpiemin, ka, kopš atbraucu uz Berlīni, esmu satikusi tik daudz fantastisku cilvēku. Skolā man ir daudz draugu un jūtos ļoti labi. Līdz šim neesmu izjutusi māju slimību, tomēr reizēm austiņās paklausos kādu latviešu dziesmu un vienmēr priecājos atbraukt uz Latviju.
Vai ir jau skaidri koncertu, jaunu koncertprogrammu vai varbūt ierakstu plāni nākamajam gadam?
- Ir daži koncerti un projekti, kas ieplānoti nākamajam gadam, taču, kā parasti, to skaits pieaug, kad nākamais gads pietuvojas. Līdz tam mierīgi trenējos, mācos un baudu dzīvi!
"Kurzemes filharmonija" 2026